Kontrasts

Fonta izmērs

news_show
Foto no Niklāva Zahara personīgā arhīva

Mani pirmie 3 mēneši Slovēnijā

Pēc 12.klases izlēmu, ka vēlos vairāk ceļot, iepazīt jaunus cilvēkus un iziet no savas komforta zonas, tāpēc caur ESC( European Solidarity Corps) izlēmu  pavadīt gadu Slovēnijā, Škofja Lokā, darot brīvprātīgo darbu bērnu centrā.    

No sākuma bija nedaudz bail iedomāties, ka dzīvošu citā valstī, nezinot valodu un uzsākot patstāvīgo dzīvi. Neizpalika stress par sadzīviskajām lietām, jo zināju, ka dzīvošu ar citiem brīvprātīgajiem no citām valstīm un pieļāvu iespēju par kultūras atšķirībām utt. Pirmās dienas Slovēnijā bija iespaidīgas. Bija grūti pierast pie tā, ka visur, kur tu ej, tu pārsvarā redzi tikai kalnus, bet nevajadzēja daudz laika, lai pie tā pierastu.  Bija grūti pierast pie valodas, lai gan es nevaru tik ļoti sūdzēties, jo latviešu valodas dēļ ir viegli ar izrunu un krievu valodas dēļ es varu atrāk pielāgoties un saprast kontekstu.

No komforta zonas nācās iziet jau otrajā dienā, kad mums piedāvāja kaut ko saistībā ar pārgājienu un tikai atrodoties tur, es sapratu, ka man būs jākāpj pa klinti ar trosēm. No sākuma man bija stress, jo man ir ļoti lielas bailes no augstuma, bet es sapratu, ka atpakaļ ceļa nav un izlēmu pārvarēt bailes. Izlēmu iet pirmais un visā procesa laikā es centos neskatīties lejā un bija brīži, kad domāju, ka nomiršu, bet, tiekot klints galā, ar lielu atvieglojumu varu teikt, ka tā bija visiespaidīgākā lieta, ko esmu darījis un tā bija tikai otrā diena no visa  lielā piedzīvojuma gada garumā.

   Brīvprātīgā darba ietvaros es strādāju bērnu centrā Škrlovec. Tā kā centrs atrodas Kranjā, kas ir 3. lielākā pilsēta Slovēnijā, man nākas ikdienā braukt apmēram divdesmit minūtes turp atpakaļ, bet nebija grūti ar to pierast. Centrā strādāju ar bērniem vecumā no 8 līdz 14 gadiem, un mana loma ir palīdzēt ar mājasdarbiem, ik pa laikam organizēt darbnīcas un pavadīt ar vņiem laiku. Interesanti piebilst, ka gadrīz visi bērni nav slovēņi, bet nāk no tādām valstīm kā Bosnija, Maķedonija un Kosova. Lai gan man  iepriekš bija pieredze strādājot ar bērniem nometnēs, šis bija daudz izaicinošāk, jo lielākā daļa bērnu neprot angļu valodu un vajadzēja ļoti daudz laika, lai izveidotu ar viņiem kontaktu. Bet pēc 3 mēnešiem varu ar prieku teikt, ka nu jau bērni ir  vairāk pieraduši pie manis un cenšas runāt ar mani angliski un pats esmu nedaudz apguvis slovēņu valodu, lai spētu nedaudz komunicēt ar viņiem.

   Runājot par dzīvošanas apstākļiem, dzīvoju dzīvoklī ar vēl 3 brīvprātīgajiem no Francijas, Spānijas un Beļģijas (kā arī janvāra vidū mums pievenosies meitene no Igaunijas). Katram ir sava istaba, kas man personigi ir tieši laikā, jo mums katram ir sava privātā dzīve. Sākumā visi bijām nedaudz intraverti, bet jau pēc 3 mēnešiem esam kļuvuši par ļoti tuviem draugiem un bieži pavadām laiku spēlējot kārtis un ceļojot pa Slovēniju, ejot pārgājienos un tiekoties ar citim brīvprātīgajiem.

Iznāk arī nedaudz paceļot ārpus Slovēnijas, piemēram, Horvātija nebija tālu, tāpēc ar pārējiem aizbraucām uz tādām vietām kā Krk, Rijeka, Vrbnika un Baškas jūra, kas pēc manām domām ir visskaistākā jūra, kur esmu bijis. Cerams, ka varēšu aizeļot un pārējām blakus valstīm – Itāliju, Ungāriju un citām valstīm Balkānu reģionā.

Kamēr šo rakstu, es esmu mājās, Liepājā, uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Ir forši būt atpakaļ mājās un vislabakais ir dzirdēt savu valodu un nejusties kā svešajam. Man ir bijis prieks par šiem 3 mēnešiem, un es nevaru sagaidīt, ko man nesīs pārejie 8 mēneši.