EVS*, ar ko to sācies?
EVS*, ar ko to sācies?
*European Voluntary Service - Eiropas Brīvprātīgais darbs
2019. gada 19. jūlijs
Apzināti rakstu, zinādama, ka man priekšā vēl divas skaistas brīvprātīgā darba nedēļas. Negribēju sagandēt savu pieredzes stāstu ar žēlumu par to, ka viss ir cauri. Un pēc gandrīz gada, kad grasos šīs pārdomas beidzot publicēt, jāatzīst, ka es tomēr šo to melanholiski sagandēju. Bet lai nu iet labumā.
2019. gada vasarā es biju RVP topošā aktīviste (neviens to vēl nezināja), kas pēc studijām rušinās biešu vagās, līdz kādā gaišā dienu es ieraudzīju RVP lapas FB ierakstu ar aicinājumu doties brīvprātīgajā darbā uz Čehiju. Steidzami. Tā kā Čehija vienmēr ir bijusi mana mūža mīla un man bija mazliet brīva laika, ar Blaumanisku "par ko ne?" es nolēmu pieteikties.
Sākums bija grandiozs. Steidzīgā pieteikšanās un jau drīzais ceļš uz Čehiju ar košsarkanu AC/DC busiņu, kas Polijas vidienē uz lielceļa labošanas šaurākās vietas paliek bez degvielas. Es biju visai lielu dēku gaidās. Es pabeidzu augstskolu, nogriezu matus un man likās, ka man jūra līdz ceļiem. Man bija zināms, ka Čehijā strādāšu ar bērniem un jauniešiem, ka projektā tiks nodrošināts jumts zem galvas, ēdiens un šāda tāda kabatas nauda. Tātad atņemts teju viss, kas liedz būt vieglprātīgai.
Mana projekta priekšgājēja, meitene no Krievijas, mani sagaidīja samērā laipni, bet istabā ar divām gultām tomēr lika gulēt uz grīdas, jo otra meitene no Krievijas negribot, lai viņas gultā kāds guļot. Tajā brīdī, kad es pēc apmēram 18 stundu garā ceļa biju paspējusi izslēgties arī kaut kur parkā uz soliņa, man bija gluži vienalga. Mazāk vienalga man kļuva uzzinot, ka man šo meiteņu laipnībā plānots palikt nedēļu līdz brīdim, kad mana pastāvīgā mītnes vieta būs sagatavota. Tā nu es sazinājos ar Lindu un laidu uz Bratislavu, kur RVP visu nedēļu taisīja ērmriteņus un darīja visas foršās lietas. Saplēsu telefonu. Saķimerēju ričuku, ar kuru pēcāk izbraukāju krietnu daļu sava projekta teritorijas. Pirmoreiz mūžā nopirku telefonu un biju gatava visiem pigoriem, kuri nāks pretī.
Foto: viens no semināriem Bratislavā, kas notika vecā rūpnīcā ierīkotā kultūras centrā/muzejā/bārā.
Foto: atklāju lietotni, kurā reģistrēti nevienam nepiederoši vai nevajadzīgi augļu koki un krūmi, kas man pavēra ceļu vairākām ekspedīcijām ar Bratislavā radīto ričuku.
Pēc atgriešanās projekta pilsētā izrādījās, ka mans EBD nemaz nebūs tāds haoss un dēkas kā es iedomājos. Izrādās, ka bērni mani uzrunās “labdien, skolotājas kundze” un piecelsies, man ienākot klasē. Stundas dažās skolās sākas 07:15. GALĪGI TRAKI! Tas gan nav tik traki kā fakts, ka vairāki pārtikas veikali savu darbu sāk 04:00 rītā. Es ik pa laikam no rītiem centos prātot, kas būtu tas, ko man taisni šajā agrumā kārotos nopirkt un ko es ne par kādu cenu nevarētu atlikt uz pēcpusdienu, bet tā arī neizdomāju. Turklāt pēcpusdienā es nemaz to nevarētu nopirkt, jo tie veikali, kas sāka darbu tik agri, aizvērās 14:00. Arī tie veikali, kuri sāk darbu kaut mazliet atbilstoši Latviešu redzējumam par laiku, kurā kaut kas ir jānopērk, nereti beidza darbu astoņos vakarā, kas tādai pūcei kā man pat nav īsti vēla pēcpusdiena.
Foto: cik es priecīga, atklājot, ka man tuvie veikali slēdzas astoņos.
Pēc izvākšanās no krievu meiteņu dzīvokļa, dzīvoju kādas ģimenes privātmājas trešajā stāvā, kas pirms vairākiem gadiem jau pielāgots brīvprātīgo iedzīvei. Viesistabā uz oranžās sienas ir liels, balts EVS uzraksts, virtuves skapjos visa veida trauki un virtuves piederumi un grāmatu plauktos čehu valodas uzdevumu burtnīcas. Sākumā esmu viena. Ātri vien ar gudru ziņu pievācu vienu no divām virtuves tumbām, veļas grozu, kas dzīvoklī ir tikai vienā gabalā. Drīz vien ierodas arī dzīvokļa biedri, ar kuriem mēs tā arī nekad nekļuvām par labiem draugiem un nekad nespētu dalīt pat gaisu vienā telpā un noteikti ne veļas grozu. Viss kas ar laiku mainījās, bija tonis, kādā mēs aizrādījām viens otram par dažnedažādām sadzīves neizdarībām. Vienubrīd es tiešām centos izmantot bērnudārza labo praksi un strādāt pie mūsu kopienas attiecībām, bet mēs nespējām pat vienoties, kur glabāt atkritumu grozu un, lai cik primitīvs, tas tomēr ir svarīgs kopdzīves aspekts. Īpaši tad, ja kāds to grib turēt uz palodzes. Ar šādu inovatīvu risinājumu klajā nāca zēns no Vācijas, kurš nereti mūs izklaidēja ar neparastu piegājienu katrai sadzīves situācijai. Reiz, ieejot virtuvē, es skatos, ka viņš ir ielējis pannā eļļu, uzkarsējis, bet kaut ko pie pannas knibinās. Skatos - lupina vaļā olu ar nagiem. Es prasu, vai neizmēģināsi ar nazi? Uz sekundi iedomājos, ka, lai arī cik izklaidējoši būtu redzēt, kā viņš to olu mēģina griezt ar nazi, tomēr parādu, kā līdz ceptai olai tiek citviet pasaulē. Citreiz atkal mums bija neauglīga diskusija par kartupeļu mizošanu. Tā aprāvās ar manu sakāvi, jo es tiešām nespēju rast pretargumentus tam, kāpēc nomizotam kartupelim vēl vajadzīgs izgriezt tārpu izgrautos vai iepelējušos melnumus. “Es pagājušoreiz arī tos neizgriezu un tad tomēr nenomiru” mani atstāja bez iespējām tur ko iebilst.
Man allaž patikusi iemitināšanās jaunā vietā, jo tas ļauj piemērīt jaunu sevi, un būt ārzemniecei vispār ir visai ērti. Turklāt es esmu visai pieredzējusi ārzemniece Čehijā un man Čehija nebūt vairs nav sveša. Arī valoda ne, lai gan vēl pašā sākumā, kad man kasieris jautāja, vai es maksāšu ar karti vai skaidrā, es atbildēju nē, paldies. Man šķita, ka man vaicā par klienta karti.
Foto: čehu valodas grāmatas, kuras es atradu dzīvokļa plauktos.
Savas čehu valodas zināšanas, kuras gan nebija jābūvē gluži no nulles, es steidzu uzlabot lietotnē Duolingo, kas apmācībām izmanto īsu, vienkāršu teikumu tulkošanu. Es nudien nezinu, kādām dzīves situācijām Duolingo mani mēģināja sagatavot un kādas priekšnojautas šī valodas apmācība manī raisīja, bet es jau no projekta sākuma biju pilnīgi gatava iesaistīties šādās sarunās:
Taviem suņiem garšo alus.
Kāpēc jūs pērkat divas govis?
Ar vienu vīru pilnībā pietiek.
Vai tu tiešām esi mans vīrs?
Vai tu gaidi šos lāčus?
Šis ir manas tantes lācis.
Es baidos no savas sievas.
Es pazīstu tavus tēvus.
Lāčiem par to nav ne jausmas!
František, vai tu eksistē?
Nē, mēs neeksistējam.
Vai tu gaidi mūsu lāci?
Jā, jūsu suņi ēd manus cāļus.
Kur ir mūsu sivēns?
Par kuru govi viņi interesējas?
Vai jūs meklējat manu kazu?
Vai tas ir mans bērns?
Dažas situācijas es vēl arvien gaidu ar nepacietību.
Turpinājumā:
kāpēc es tik bieži gribēju zvanīt ugunsdzēsējiem,
kas ir Tršinecas Voldemorts,
kas es esmu un kas neesmu,
kāpēc man visi vaicā par Robertu Bukartu,
kā es netīšām gandrīz sāku nodarboties ar pārkūru.
Čau!
Priecīgi
Anna Paula
(Projekta laikā sauca mani kā nu kurais - citi par jaunkundzi, citi par skolotājas kundzi, Annu, citi par Aņičku, vēl kāds visu gadu mani sauca par Annu Mariju).
