Ziedu spēks Abavas ielejas pļavās (2. daļa)
Apmaiņas norisi diezgan spēcīgi ietekmēja lietus, kas mūs pavadīja visas nedēļas garumā. Dalībnieki gulēja teltīs, taču bija tādas teltis, kuras izmirka jau pirmajā naktī (Tagad mēs zinām, ka ne visas biedrības teltis ir gana labas). Rezervei bija pieejamas guļvietas arī telpās un tie, kam tiešām bija neērti, varēja pārvākties uz iekštelpām. Apmācies laiks ietekmēja arī to, ka būtībā āra dušās nebija siltā ūdens, jo nebija saules, kas to uzsilda. Šis apstāklis lika domāt, ka kādā brīdī pār visu sāks velties neapmierinātības vilnis. Taču nē. Bija pat tādi, kuri teica, ka varētu vēl tajā teltī nedēļu gulēt, jo mājās jau telti necelsi, un uztvēra šo kā vienreizēju pieredzi. Bija dalībnieces, kas teica, ka pirmajā rītā gribējušas doties prom, taču pēc tam novērtējušas iespēju būt tik daudz dabā, atslēgties no ikdienas rutīnas un sociālajiem tīkliem un, ka neskatoties uz sliktajiem laika apstākļiem un nepietiekošo infrastruktūru, viņas labprāt šo pieredzi atkārtotu vēl. Kopīga rosīšanās, tajā skaitā palīdzēšana virtuvē, uzkopšana un materiālu gatavošana, radīja īpašu atmosfēru, kas nebija piedzīvota citos jauniešu projektos, kur dalībnieki aizbrauc uz viesnīcu, kurā viss jau ir pasniegts gatavs.
Ceturtajā dienā es pieslēdzos ar to, ka ir jāiepazīst arī vietējā sabiedrība un kultūras vēsture, un pēcpusdienā mēs devāmies pārgājienā uz Sabili. Iegriezāmies arī Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā, kur gan tikai ielūkojāmies, bet slapjuma dēļ nebridām, jo mums jau 4 dienas viss bija slapjš un tikai slapjš. Gribējās mazliet pasaudzēt. Devāmies aplūkot Pedvāli no abām pusēm, redzējām dažus eksponātus, tad parunājām par Kurzemes hercogistes laikiem un kurzemnieku kuģubūvi un vīna brūvi. Jaunieši atklāja, ka bez savvaļas, Sabilē ir pat veseli 3 veikali un stilīgs suvenīru veikals. Nu tas viņiem arī bija svarīgi. Gribējās čipsīšus un citas neveselīgas lietas. Iegriezāmies arī Sabiles sinagogā, kurā iekārtots Tūrisma informācijas centrs un izstāžu zāle. Ar darbinieces atļauju, Lietuvas dalībniece Viktorija, kā profesionāla pianiste, mums arī mazliet paspēlēja, kamēr skatījāmies tur izstādītās skulptūras. Vakariņojām vienīgajā Sabiles restorānā Resto Terase, kur mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi. Nedaudz sajaucāmies ar pasūtījumiem, kāds apēda vairāk, kādam nācās papildus pasūtīt. Bet saimnieks bija tik jauks, ka mūs aicināja uz kopbildi un pēc tam savos sociālajos tīklos ielika ļoti jauku atsauci, pieminot gan projektu, gan finansētājus.
Piektā diena bija beidzot saulaina un visi, arī tie kas iepriekšējās dienās jutās savārguši un apslimuši, bija 100% gatavi doties laivu braucienā no Kandavas līdz Plostiem vai līdz Sabilei. Lielākā daļa noairēja līdz pat Sabilei. Arī jaunieši, kas laivoja pirmo reizi mūžā. Kāds bija lēnāks, kāds ātrāks, bet visi tika galā un to dienu atzina par labāko visā apmaiņā. Es gan nezinu vai laivošana skaitās kā neformālās izglītības metode, bet neviens nebija gatavas no tās atteikties. Nedaudz esot gan pietrūcis instruktāžas par to, kā to laivu grozīt, bet šķiet, ka visi tika galā bez incidentiem. Incidenti sākās pēc izkāpšanas no laivas.
Visi jau pie vakariņu galda, taču mums trūkst 4 dalībnieces no Gruzijas un Polijas. Whatsapp čatā atskan sauciens palīgā, ka esot steidzams gadījums un meitenes ir Sabilē. Es jau metu krustus – nu negribu nevienu uz slimnīcu vest. Taču vainīgs ir Gruzijas jauniešu grupas vadītājas telefons, kas ir pazudis pa vidu starp veikalu, tualeti un ceļu uz mājām. Pēc vairākiem mēģinājumiem izdodas numuru sazvanīt. Autobusa šoferis, kurš dodas pa maršrutu Rīga-Sabile-Kuldīga-Liepāja, telefonu ir atradis sabiedriskajā tualetē un paņēmis, lai izglābtu to no noslīkšanas tajā caurumā, kur neviens negrib nokļūt. Noskaidrojam, ka šoferis būs Sabilē nākamajā dienā plkst. 18:40. Tātad Gruzijas telefons ar visu bankas karti aiz vāciņa ir devies 24 stundu braucienā pa Latviju un redzējis to vairāk, nekā pati gruzīņu dalībniece Mari. Telefonu un bankas karti atguvām un viss labi. Labi un godīgi cilvēki ir šajā pasaulē un patiesībā mēs esam milzīgu pateicību parādā tam šoferītim, kura vārdu tā arī nezinām.
Pēdējā dienā atkal jaunieši savā starpā sasparojas uz gala rezultātu apkopošanu - grupās tiek izpētīts, kas kuram kladītē pierakstīts, kas iezīmēts, kas telefonos safotogrāfēts un top uzmetums Abavas ielejas pļavu katalogam. Tikmēr galvaspilsētā ir izdrukāti krāsaini Youthpass sertifikāti, par kuriem runājām jau apmaiņas pirmajā dienā – to vari saņemt, ja atmini tā cilvēka balsi, kas stāvot tev aiz muguras, ir gatavs to pasniegt. Visi viens otram sniedz atgriezenisko saiti un beigās arī aizpilda gan oficiālo Eiropas Komisijas atskaiti, gan manis sagatavoto izvērtēšanas anketu, kurā lasāmas dalībnieku atsauksmes.
Un domājot par visu to nedēļu kopā un to, ka vienmēr var darīt vairāk un labāk, un varbūt pietrūka vēl kāda metode dažādībai un varbūt grupu darbā viņi pārāk maz samaisījās un vajadzēja likt vēl un citādāk utt., bet tad viņi aizbrauc un mums paliek šis:
Ēdiens par ko liela pateicība jāsaka mūsu pavāriem Edītei, Dāvim un Aleksandram:
Emīlija (Latvija): „Lai gan es neesmu veģetāriete, ēdiens bija lielisks — katra maltīte bija garšīga un sātīga, un man nekad neradās sajūta, ka ēdiena būtu par maz.“
Vahagn (Gruzija): “Man nav nekādu iebildumu pret ēdienu, vienkārši tas nav tas, ko es parasti ēdu. Man tas bija liels izaicinājums, bet esmu priecīgs, ka to izdarīju, jo viss ir jāizmēģina.”
Iekļaušanās grupā
Gineta (Lietuva): “Es jutos pamanīta un svarīga, manam viedoklim bija nozīme, turklāt jutos patiešām droši. Katra nodarbe bija atšķirīga un kaut kas jauns, paldies!”
Jana (Slovēnija): “Visi bija ļoti atvērti, un ar viņiem bija viegli sadarboties; valodas barjera gandrīz nemaz nebija jūtama, mums patiešām izveidojās laba saskarsme.”
Stella (Latvija): “Man ļoti patika piedāvātās aktivitātes, kas bija jautras, un es arī uzzināju jaunas lietas par mūsu dabu. Tā kā esmu drīzāk klusa un trauksmaina personība, man bija grūtāk sarunāties ar jauniem cilvēkiem, bet, tiklīdz man izdevās nodibināt kontaktu ar kādu, man tas ļoti patika. Turklāt cilvēki izrādījās daudz atsaucīgāki un ar viņiem bija daudz jautrāk sarunāties, nekā es biju gaidījusi.”
Aktivitāte
Emilija (Latvija): “Es to vienkārši pagarinātu, jo man šķita, ka tas bija pārāk īss — es vēl nebiju gatava, lai tā (apmaiņa) beigtos.”
Matic (Slovēnija): “Apmaiņas programma bija lieliska — tā bija mana piektā, un, iespējams, līdz šim labākā. Es arī centos darīt visu, ko varēju, ne tikai saistībā ar konkrētajiem uzdevumiem, bet arī, lai veicinātu kopējo atmosfēru un ikviena dalībnieka labklājību..”
Adriana (Latvija): “Bija lieliski atslēgties no tehnoloģijām un vienkārši atkal sākt nodarboties ar analogām lietām un iemācīties daudz jauna”
Milda (Lietuva): “Man patika pavadīt laiku arī ārpus pasākuma norises vietas. Turklāt bija jauki apkopot to, ko bijām uzzinājuši par augiem, veidojot noslēguma plakātus.”
Viktorija (Lietuva): “Man patika nodarboties ar mākslinieciskām aktivitātēm un pavadīt laiku dabā, braucot ar laivu.”
Pia (Slovēnija): “Man patika, ka varējām izpausties ar mākslas palīdzību, pavadīt laiku svaigā gaisā un ka šīs aktivitātes palīdzēja atbrīvoties no stresa.”
Jēkabs (Latvija): “Vienmēr ir telpa uzlabojumiem, iespējams vajadzēja aizpildīt labāk dienas ar pēcpusdienas sesijām (pēc17.00), lai arī bija jauki, ka sanāca vairāk brīvā laika, jo šajos mirkļos jaunieši saliedējās citādāk…”
Vieta:
Vahagn (Gruzija): ”Man šī vieta ļoti patika, to pat nav iespējams aprakstīt vārdiem — daba ir apburoša. Laika apstākļi neļāva mums veikt daudzas aktivitātes, bet tas nav nekas, jo es mīlu lietu. Turklāt es nekad agrāk nebiju redzējusi tik gaišu nakti. Tas arī bija ļoti interesanti.”
Teksta autore Agata Babina,
jauniešu apmaiņas atbalsta persona
Fotogrāfijas: Adriana Lešinska,
jauniešu apmaiņas dalībniece
Jauniešu apmaiņa “Flower Power” tikai realizēta Radi Vidi Pats ikgadējās Erasmus+ akreditācijas ietvaros un tajā piedalījās partnerorganizācijas: Zielone Ogniwo (Polija), Ambitia Institute (Slovēnija), Tavo Europa (Lietuva), Georgian Youth for Europe (Gruzija)
Finansē Eiropas Savienība. Paustais viedoklis un uzskati atspoguļo tikai autora viedokli un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Mobilitātes un ES programmu aģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne piešķīrēja iestāde par tiem neuzņemas atbildību.