Kā ir būt brīvprātīgajam cietumā?

Kristiāna ir viena no mūsu aktīvākajām projekta "Līdz mēs visi esam brīvi" brīvprātīgajām, kura vada dažādas mākslas, ēst gatavošanas un citas radošas aktivitātes Liepājas cietumā. Savā stāstā Kristiāna dalās ar savu pieredzi, iespaidiem brīvprātīgajā darbā cietumā un iegūtajām atziņām, strādājot ar jauniešu grupu un komunicējot ar resocializācijas darbiniekiem.

"Brīvprātīgo darbu cietumā uzsāku pievienojoties galda spēļu nodarbībām. Sākotnēji, protams, bija satraukums par nezināmo, tāpat neizpalika arī stereotipi.  Pirms uzsāku darboties biju uz tikšanos ar vienu no projekta dalībniecēm, kas ļoti saprotami un informatīvi pastāstīja par to kā viss noris, kas jāņem vērā un būtu jāzina. Spēļu nodarbībās biju patīkami pārsteigta par to cik atsaucīgi, draudzīgi un komunikabli bija puiši. Bija novērojams, ka viņi mācas sadarboties viens ar otru, un tas arī lieliski viņiem izdevās. Lielākā daļa paši izrādīja iniciatīvu, kā arī bija redzams, ka viņi novērtē iespēju darboties nodarbībās. Pēc laika sāku darboties ar citu puišu grupu vadot radošās nodarbības. 

Starp tām iekļāvām arī kopīgu Lieldienu pasākumu ar olu krāsošanu, kā arī pāris ēst gatavošanas nodarbības. Radošajās nodarbībās sākotnēji izstrādājām maketus, kas aizņēma vairākas nodarbības. Puiši veicot šo darbu bija diezgan noslēgti katrs savā grupā, bet grupas ietvaros veiksmīgi komunicēja, palīdzēja un atbalstīja viens otru meklējot kopīgus risinājumus un ģenerējot idejas. Pēc šīm nodarbībām sākām darboties individuāli, kas savā ziņā šķita produktīvāk, jo visai grupai bija kopīgs uzdevums kas ļāva komunicēt visai grupai, ne tikai šiem sadalījumiem.

Tuvojoties Māmiņdienai bija nodarbība, kurā kā apsveikumus lējām sveces un veidojām kartiņas. Šķiet tā līdz šim ir bijusi emocionālākā nodarbība gan man, gan puišiem. Šajā nodarbībā paralēli radošajam darbam vairāki no puišiem bija jau kļuvuši gana atvērti, lai man un grupai atvērti(cik nu katrs vēlējās) spētu pastāstīt par savu ģimenes situāciju, tuvajiem, attiecībā ar ģimeni. Kopumā grupā redzams progress uz savstarpējo komunikāciju, uzticības veidošanu. Liels prieks, ka laikam ejot puiši paši sāka izrādīt iniciatīvu par nodarbībām. Paši izteica idejas un priekšlikumus par to, ko mēs varētu darīt nodarbībās, ko viņi vēlētos apgūt. Jau pieminētie maketi tika noziedoti bērniem, pēc puišu iniciatīvas. No šīs situācijas izrietēja tas, ka puiši vēlētos turpināt darīt labu sabiedrībai ar iespējām kuras viņiem pieejamas. 

Tā radās ideja par cepuru tapošanu(procesā) un to ziedošanu bērniem vai/un Ukrainai. Plānojam turpināt projektā iesākto darbu ar puišiem, un liels prieks, ka šis brīvprātīgais darbs ir veicinājis pašus puišus sākt domāt par to kā viņi var attīstīties esot iekšienē - apgūt jaunas iemaņas, palīdzēt citiem. Projekta noslēgumā notika neformāls pasākums ar cietuma resocializācijas daļu. Manuprāt, tas bija ļoti lietderīgi gan mums, gan viņiem, lai apspriestu pieredzi un izdarītu secinājumus par paveikto. Man pašai vērtīgākā bija atziņa par to, ka viņi ir tie kuri "dresē, skolo un audzina" puišus iekšienē, mūsu kā brīvprātīgo pienākums ir būt blakus, būt draugiem un atgādināt, ka tur ārā ir pasaule, kura nav aizmirsusi par viņiem."

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus un viedokli, un ne obligāti Eiropas Savienības,

Eiropas Komisijas vai Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras viedokli, kuras nav atbildīgas par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.