Kontrasts

Fonta izmērs

news_show

Mūsu joma ir lielāka nekā mēs

Lai arī jau vairāk kā septiņus gadus strādāju ar un kopā ar jauniešiem, ilgi neindificējos ar jaunatnes darbinieka titulu. Jaunatnes darbā iesaistītā, tā es sevi vairāk redzēju, neskatoties uz to, ka man ir bijis darba līgums Liepājas Jauniešu mājā, un uz to, ka oficiāli esmu strādājusi arī kā mentors jauniešiem. Tikai pabeidzot Izglītības ministrijas piedāvātos kursus Jaunatnes darbiniekiem bez pārmetumiem atļaujos sevi saukt par jaunatnes darbinieku. Starp citu, šie kursi ir izcili, iesaku visiem, kam ikdiena ir saistīta ar iespēju radīšanu un atbalsta sniegšanu jauniešiem.

Kuri Latvijā strādājošie jaunatnes darbinieki var sevi par tādiem dēvēt? Tie, kas beiguši IZM kursus? Tie, kuri ieguvuši attiecīgu izglītību vienā no divām Latvijas Universitātēm, kas tādu piedāvā? Starp citu, Liepājas Universitātē šogad pavasarī maģistra studijas pabeidz pēdējie karjeras konsultanti, turpmāk šos speciālistus šeit vairs nesagatavos. Realitāte ir tāda, ka lielākoties jaunatnes darbinieki ir tie, kuri ikdienā strādā ar jauniešiem, rada viņiem izaugsmes iespējas un atbalstu. Visbiežāk tie nav sagatavoti speciālisti, lai arī ikdienā viņiem nākas saskarties ar nopienām jauniešu psihoemocionālās veselības problēmām (paškaitējums, sociālā trauksme, pašnāvnieciskas domas u.c.).

Ko šajā jautājumā dara Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra? Lai veicinātu neformālās izglītības metožu ieviešanu un starpkultūru kompetences attīstīšanu augstākajā izglītībā, 2014. gadā tika uzsākts starptautisks ilgtermiņa projekts “Non-formal Learning in Higher Education: Developing Intercultural Competence “Among Others””. 2018. gadā projektam pievienojās arī Latvija un projekta ietvaros piedāvāja universitātēm, kurās ir jaunates jomas darbiniekiem paredzētas programmas (karjeras konsultanti, sociālie darbinieki u.tml.), neformālās izglītības mācību moduļus, kas ļāva studentiem apgūt gan neformālās, gan starpkultūru izglītības pamatus, kā arī ļāva ieskatīties brīvprātīgā darba attīstībā un iespējās Latvijā un Eiropā. Projekts beidzās, bet interese no Universitātēm pieaug, kā arī paši studenti atzīst, ka šāds ieskats reālajā jaunatnes jomas praksē un Eiropas programmu iespējās ir ļoti noderīgs, līdz ar to tiek plānots turpinājums. Šī turpinājuma ietvaros man un vēl 3 Latvijas pārstāvjiem bija iespēja doties uz Budapeštu, kur norisinājās seminārs ““Intersections in youth work education pathways and practices”. Tajā varēju tikties ar Ungārijas, Somijas, Beļģijas, Polijas, un Čehijas kolēģiem gan no neformālās, gan no formālās izglītības jomām, un apgūt šo valstu pieredzi, kā tiek attīstīts darbs ar jaunatni arī akadēmiskajā pasaulē.

Protams, situācija pie mums vienmēr būs atkarīga no tā, ar ko salīdzina. Kamēr Ungārijā nevalstisko organizāciju sektoram, kas līdzīgi kā pie mums nosedz lielu daļu jaunatnes jomas darba, tiek atņemts finansējums un samazināts atbalsts, šķiet, ka Latvijā vissa attīstās daudz veiksmīgāk. Un tad var paskatīties uz Somijas piemēru, kur universitātes piedāvā iegūt, piemēram, kopienas izglītotāja grādu, kurā ietilpst āra un piedzīvojumu izglītība. Somijas veiksmes stāsts gan slēpjas diezgan drūmos pagātnes notikumos – jaunatnes darbs tur attīstījies jau kopš 19. gs., kad lauku reģiona jauniešiem pievērsa pastiprinātu uzmanību, jo galvenā izklaide tajā laikā bija alkohola lietošana. Tātad pirmie soļi jaunatnes darbā tur tika sperti krietni pirms citām Eiropas valstīm. Līdz ar to Somijā daudz ātrāk parādījās dažādas atbalsta un izglītojošās programmas, kas pēdējos 50 gados ir izaugušas līdz kvalitātīvām augstākās izglītības programmām.

Kas mums no tā? Lieliski iedvesmas stāsti un paraugi – kas patiešām strādā un no kā ir jāuzmanās. Kādas vajadzības nepieciešams lobēt, kādus virzienus varam attīstīt arī mūsu augstākajā izglītībā. Šajās sarunās aktīvāk jāiesaistās arī attiecīgajiem universitāšu pārstāvjiem, tādēļ tālāk plānojam pieredzes braucienus uz Somiju, kur klātienē varētu iepazīties ar minēto programmu pasniedzējiem un arī studentiem. Tāpat tiek turpināts darbs un attīstīti jauni mācību moduļi arī Latvijas universitātēs, strādājot pie kvalitatīvu speciālistu sagatavošanas, kuri savā darbā būtu gatavi izmantot arī neformālās izglītības rīkus, tādējādi bagātinot un spēcinot jaunatnes jomu kopumā. Jo, kā tika minēts seminārā, izglītība notiek tur, kur satiekas mācīšana, mācīšanās un kopienas dzīve. Līdz ar to ir cerība, ka veiksmīgi ļaujot satikties akadēmiskajai un tai pieredzei, kas nāk kopā ar aktīvajiem, bet ne vienmēr profesionāli sagatavotajiem jaunatnes darbiniekiem, arī Latvija var radīt jaunus veiksmes stāstus.

Linda