Kontrasts

Fonta izmērs

news_show

Daudzvalodība pandēmijas laikā I

Starptautiskās jaunatnes darbinieku apmācības “Language within us”, kuras biedrība Radi Vidi Pats uzņēma Sabilē šī gada 15.-22. jūlijā tika plānotas un gatavotas teju vai 2 gadus ar lielu neziņu, vai kaut kas izdosies, un ar paļaušanos uz likteni. Tāpēc vēlos dalīties ar projekta organizēšanas aizkulisēm, nevis tikai uzrakstīt relīzi par to ka kaut kas kaut kur notika un bija ļoti labi – 20 000 eiro no Eiropas Komisijas budžeta iztērēti. Bija tieši tik labi, lai pastāstītu sīki un smalki.

 

Jau vairākus gadus cenšos distancēties no biedrības ikdienas darbības, uzskatot, ka mans laiks tajā jau ir pagājis un jāmeklē sev vietu citā vidē,  kas rezultējies ar to, ka pēdējos 5 gadus esmu arvien vairāk atpakaļ formālajā izglītībā. Es varu  runāt par atkritumu šķirošanu, veģetārismu, velobraukšanu, jaunatnes politiku. To visu biedrībā esmu darījusi. Tomēr mans komforta lauciņš ir daudzvalodība un  valodu pasniegšana, ko daru Liepājas Universitātē.  Atceros, ka jau kopš  kāda 2007. gada fantazēju par kādu jauniešu apmaiņu vai apmācībām par valodām, kur varētu spēlēties, eksperimentēt, pasmieties un padziedāt dažādās valodās. Tajā laikā zvaigznes slēdzās citos izaicinājumos. Nācās aizmirst un vienkārši darīt to, ko dzīve piedāvā. Tulkot – kad prasa tulkot, mācīt, kad piedāvā mācīt, mentorēt jauniešus, kad piedāvā mentorēt. Taču kaut kas neformāls man dzīvē ir laiku pa laikam pilnīgi vajadzīgs, tieši tāpat kā aizbraukt kaut kur, iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Citādi es smoku pati sevī. Tā nu 2019. gads gadījās, kā zinādams, ļoti intensīvs – katru mēnesi kaut kur ceļoju, pabiju pat ārpus Eiropas un citā kontinentā, bet pa vidam – arī Polijā. Polijas apmācībās “Your best voice” karstajā augusta mēnesī, sajutu atkal to vēlmi pēc valodu eksperimentiem. Ja jau mēs tajās apmācībās mācījāmies iesildīt savu balss aparātu, trenēt artikulāciju un dažādas skaņas, tad kam gan tas vajadzīgs, ja ne runai. Protams, pastāv arī ķermeņa valoda, dažādi žestikulēšanas veidi. Kāpēc lai to visu neapvienotu sadarbojoties ar kolēģiem ar dažāda veida zināšanām un prasmēm? 2019.gada augustā biju ļoti motivēta, septembrī – diezgan izsista no sliedēm, lai koncentrētos uz studiju procesu universitātē, bet tomēr, ar diviem ļoti vērtīgiem esošiem kolēģiem pie sāniem (virtuāli) – uzrakstījām lielisku projekta pieteikumu “Language within us” (Valoda mūsos) un iesniedzām Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras izsludinātajā programmas Erasmus plus Jaunatne darbībā projektu konkursā. Mūsu ideja bija apvienot mūsu triju tik dažādās mācīšanas pieejas un fokusēt tās uz komunikāciju un valodas apguvi. Gabriels Vivass (Gabriel Vivas) (Spānija) apņēmās iemācīt 25 dalībniekiem runāt kā troļļiem, karotājiem un kaķēniem (pēc vajadzības), Lucija  Prišovska (Lucie Příšovská) (Čehija) teica, ka viņa iemācīs viņiem kustēties, dejot, atbrīvot ķermeni un prātu un ievilinās viņus improvizācijas teātra mākslā, bet es teicu, ka teksts, rakstisks teksts un rakstīšana arī ir kaut kas, ar ko var darīt daudz un dažādas lietas.

Kad projekts tika apstiprināts, arī COVID-19 tika apstiprināts kā visu pasauli apdraudoša epidēmija. Lielais sapnis palika gaisā karājoties. Uzreiz bija skaidrs, ka 2020. gada vasarā tas nebija īstenojams.  Sekoja visiem zināmais neziņas laiks, kad visi viens otram rakstīja: “nu skatīsimies, pagaidīsim” un pēc tam uzradās visiem tā šķietamais risinājums “onlains”. Tas nebija risinājums tam, kas bija manā, Gabriela un Lucijas galvā. Kā tad tā kareivīgā deja varētu izpausties ekrānā. Kā mēs grupās meklēsim avīžu rakstos vārdus, ko mēs it kā saprotam, bet kas nozīmē pavisam ko citu? Kā dalībnieki grupās sagatavos savas darbnīcas un pasniegs tās plašākai publikai? Mēs zinām, ka visu var. Bet, vai mums to vajag? Es vienmēr saku, ka jaunatnes projektiem ir jēga tikai tad ja tie dod prieku un iedvesmu, nevis sagādā mocības. Projekti nav jāorganizē, ja ar tiem ir jāmokas. Tātad, daudz nefantazējot, pārcēlām projektu par gadu uz priekšu – redzēs kā būs. Gads pagāja un daudz lielāku skaidrību gan neieviesa. Vienīgais, ko varēja saprast pēc iepriekšējā gada pieredzes, bija tas, ka vasarā stingrie noteikumi kļūst maigāki. Neviens neko konkrētu nevarēja paredzēt, bet, sākot ar maiju, katru ceturtdienu tika paziņots, ka ar nākamo pirmdienu drīkstēs kaut ko vairāk.

Tā nu maija pirmajā pusē es kā projekta koordinatore, sasaucu visu partneru ZOOM sapulci un teicu, ka man ir sajūta, ka ir jāmēģina aktivitāti īstenot, jo pārceļot to vēl pa gadu, zudīs vispār realitātes sajūta par projektu un to, ko no tā gribējām.  No 8 iesaistītajām organizācijām 7 piekrita, viena atturējās un teica ka rīkosies, kā izlems pārējie. Diemžēl tā nenotika. Jo visi izlēma ātri sameklēt dalībniekus, saskaņot izdevīgākos un mazāk riskantos ceļojuma grafikus, izņemot mūsu pārrobežu kaimiņus, kas it kā piekrita, bet nepiekrita. Jau tūlīt pēc pieteikuma anketas “palaišanas gaisā”, plūda virkne pieteikumu no Spānijas un Portugāles, kas bija patīkams pārsteigums no vistālākā Eiropas nostūra. Protams, tās ir mājās nesēdētājtautas un tā tik vien sapņo par izraušanos. Mums no katras valsts vajadzēja 3 dalībniekus. Slovāku pieteikumi ilgi nenāca, bet tad visi 3 vienā dienā uzradās, slovēņu pieteikumi nāca ar nosūtītājorganizācijas ieteikumu, kā tam būtu jābūt. Par lielu pārsteigumu mums trūka rumāņu. Katrs no mums, trijiem projekta organizētājiem, atrada rumāņu dalībniekus caur personīgu uzrunāšanu, kas ļoti labi nostrādāja. Rumāņu komanda bija ļoti daudzveidīga, bet katrs ar savu pienesumu un patiesu iesaistīšanos. Pa vidu visam bija pieteikušies arī čehu dalībnieki.  Žēl, un ne pirmo reizi, bija, ka trūka lietuviešu dalībnieku. Tik bieži klīst runas un pārdomas par mūsu valodu līdzību un kopīgo pagātni, taču kaut kā ikdienā neizdodas tā patiesi pabūt kopā un to izjust. Iespējams, mana nepareizā ķīmija. Taču viena partnera trūkums neatsver to, ka visi pārējie ir uz strīpas, aktīvi sūta man savas aviobiļešu rezervācijas un kārto ceļasomas. Tas liek justies labi. Komunikācija, kontakts. Vēl neesmu viņus satikusi, bet jau katru sajūtu, cik precīzs, cik korekts, kurš tāds rezervētāks, kurš jau sen ir “savējais”, kā piemēram ,Madalins  (Rumānija) un Glorija (Spānija), kas vēl tikai pagājušajā gadā bija ar mums biedrībā dienu dienā, īstenojot savu brīvprātīgo darbu 12 mēnešu garumā ar pandēmiju visa starpā. Viņi ir Radi Vidi Pats un viņi ir lepni par to, ka cenšas apgūt un sazināties latviešu valodā, lai cik arī grūta tā nebūtu. Un kā ar latviešu dalībniekiem? Tie vienmēr šķiet jau pie rokas esam, tāpēc dažreiz pat piemirstas. Tik svarīgi ir visi tie ceļu izdevumi, COVID testi pirms iebraukšanas, ka aizmirstās par tiem, kas tepat līdzās. Arī latviešu komanda bija ļoti daudzveidīga, lielākoties mani paziņas, kas saistīti gan ar biedrību, gan ar universitāti un, protams, ar valodām. Bijušie  un esošie Liepājas Universitātes studenti Una Kalniņa (aka Alex), Jordan Nikolov un Ādolfija Ieva Litavniece, mana bijusī pasniedzēja, arī studiju biedrene un tagadējā darba kolēģe, franču valodas docente Dr. philol. Inga Bliska un biedrības fejas Ieva un Edīte. Mašīnas piekrāmētas ar printeri, kancelejas precēm, datoriem, guļammaisiem un pārtikas krājumiem veselai nedēļai ripo no Liepājas uz Sabili.

 

 

Projekta koordinatore,

Agata Babina

 

Projekts “Language within us” tika finansēts ar Eiropas Komisijas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Šī  publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.