Manī ir tikai upe

Kopš sāku mācīties ekocentriskas pasaules skatījumu, daudz vairāk uzmanības pievēršu dabai. Darba dēļ bieži dodos uz jaunām vietām. Reizēm tās ir pilsētas — ar vai bez kokiem, mīlīgas vai piesārņotas, klusas vai pārapdzīvotas. Biežāk tās ir mazpilsētas, ciemi vai viesu nami visburvīgākās nekurienes vidū. Tā kā tie pārsvarā ir īslaicīgi braucieni, novērtēju visas vietas, neatkarīgi no tā, cik jūtama ir dabas klātbūtne. Tomēr pēdējā gada laikā arvien vairāk mēģinu sajust konkrētās vietas dabu. Neatkarīgi, vai tas būtu saules siltums uz manas ādas kādas lielpilsētas autoostā, vai dubļu žļurkstēšana zem maniem zābakiem, pastaigājoties pa vietējā meža taciņām. Un es vienkārši mācos būt atvērta notiekošajam.

Esmu pamanījusi, ka tad, ja cenšos dabā meditēt vai “piesūkties” ar pļavas skaņām vai smaržām, bieži tur arī palieku - tajā cenšanās brīdī. Praktizējot dažādas ekocentrisma metodes, atklāju, ka man vislabāk sanāk padoties. Ko tas nozīmē? Es, protams, vēl cenšos — koncentrēties, “saslēgties”, lai ko tas arī nozīmētu, pievērst uzmanību visām maņām. Un tad es iesprūstu kaut kāda brīnuma gaidās. Pirms vairākiem gadiem esmu piedzīvojusi kaut ko, kas tiek dēvēts par ekopamošanos — tā ir fiziska sajūta un patiešām dziļa atklāsme, ka visapkārt esošais ir dzīvs, vibrējošs, klātesošs. Iespējams, es gaidu, kad atkal to sajutīšu. Pat apzināti cenšos to sajust. Bet, kā jau minēju — iesprūstu tajā centībā, un nekas īsti nenotiek. Savukārt, kad padodos, tas ir - kad pārstāju gaidīt un “pildīt uzdevumus”, kad vienkārši ļaujos skaņām, elpai, domu skrējienam, tieši šajos mirkļos es daudz vairāk apzinos, kur esmu, kas notiek man atpkārt, kā tas atspoguļojas manī. Vēroju, kā manī pamostās jautājumi - vai vietējie vēl redz, kādus dzīvniekus atgādina šie fjordi? Vai aizvakar meža galotnēs bija tikpat daudz oranžo nokrāsu? Kur mani aizved šī puvušo ābolu smarža? Cik lielu ēnu reiz meta koks, kura vietā palicis šis milzīgais celms? Kā es turpinātu leduspuķes zīmējumu? Kā es jūtos, ja caur plaukstām skatos tikai uz upes krācēm, aizsedzot skatu uz krastiem? Reizēm, pavisam reti sanāk arī tā, ka manī ir tikai upe. Tikai tā dīvainā putna balss. Tikai aizsalušais pilsētas logs. Tikai fjordu vējš. Un apziņa — es esmu daba.

Vai tas ko maina? Tāpat pēc mirkļa man jāatgriežas realitātē — e-pastos, kara bailēs, sava ķermeņa šaubās, bespēcībā šodienas priekšā. Tomēr tajā pašā laikā starp nogurumu un neticību manī mīt arī dabas realitāte. Šodiena ir arī krāču spēks, fjordu drošība, leduspuķu skaistums. Arī tas eksistē un eksistēs vēl ilgi pēc cilvēkiem. Šajā apziņā rodu gan mieru, gan arī spēku un jēgu turpināt darīt, turpināt praktizēt savas vērtības, turpināt atbalstīt, cīnīties, skaidrot un radīt. 

 

Projekts “Re-wild” tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu Erasmus Plus, kuru Rumānijā administrē Valsts aģentūra Kopienas programmām izglītības un profesionālās izglītības jomā, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.