Atverot vārtus otrai iespējai

Šis ir ieskats projektā “Opening gate for a second chance” un tās ietvaros rīkotajā studiju vizītē Zagrebā. Stāsta “Radi Vidi Pats” aktīvistes Linda un Agata. 

 

Linda par to, kā tas viss sākās:

Pirms pieciem gadiem izvēlējāmies problēmu, ar ko saskarās gan “Radi Vidi Pats”, gan citas pieredzējušas organizācijas. Darba daudz, zinošu aktīvistu – maz. Ik pa laikam uzrodas brīvprātīgie, kas būtu gatavi iesaistīties, uzņemties jaunas atbildības, bet trūkst laika un enerģijas viņus apmācīt un nereti pašam izdarīt ir ātrāk. Līdz ar to izlēmām veidot starptautiskas mācības, kurās no katras organizācijas aicinājām gan pieredzējušo kolēģi, gan arī jauno, potenciāla pilno aktīvistu.

Tā mēs iepazināmies ar Petru. Petra ir no Horvātijas, un viņa bija tā jaunā aktīviste, kura vēlējās iesaistīties starptautiskajā jaunatnes darba laukā vairāk, līdz ar to viņa pieteicās šīm mācībām. Vēl nesen ar Petru pārrunājām atmiņas no šīm mācībām. Viņa atceras, ka es esot teikusi: “Petra, tu man esi mistērija. Man nav skaidrs, cik ļoti tev patīk tas, ko darām.” Tas, ko atceros es – Petra sākotnēji bija diezgan noslēgta, īpaši daudz nedalījās ar savām sajūtām par notiekošo. Bet viņa pieteicās uz mūsu nākamajām rīkotajām mācībām jaunatnes darbiniekiem. Nākamajā gadā uz vēl vienām. Tā viņa kļuva par mūsu “fani” uz vairākiem gadiem, sākot aicināt līdzi arī savus kolēģus. 

Līdz ar to liels prieks un gods bija, kad viņa mūs uzaicināja kļūt par partneriem ilgākā Erasmus+ projektā “Opening gate for a second chance”. Tas maza mēroga partnerības projekts par darbu ar jauniešiem ar visdažādākajiem izaicinājumiem, jo mēs bieži vien pamanījām līdzības tajā darbā, ko mēs veicam ar jauniešiem ieslodzījumā, un tajā darbā, ko Petra un viņas organizācija “FICE” veic ar tiem jauniešiem, kas nonākuši ārpus ģimenes aprūpē.  “FICE” pieaicināja arī partnerus “LAJFR” no Čehijas un “Las Niñas del Tul” no Spānijas, kas strādā ar līdzīgām mērķgrupām.

Mūsu kopīgajā projektā kopīgi mēģināsim saprast, kas notiek ar jauniešiem šajās divās jomās - ārpus ģimenes aprūpē un ieslodzījumā, un ko mēs, nevaldības organizācijas, varam piedāvāt, lai spēcinātu šīs jomas, un lai jauniešiem būtu vairāk atbalsta un attīstības iespējas, lai viņi varēut uzsākt savu pilnvērtīgu dzīvi ar veselīgākām izvēlēm. 

 

Agata par aktivitātēm Zagrebā:

Piekritu piedalīties šajā projektā, jo šogad esmu iesaistījusies Latvijas Probācijas dienestā kā brīvprātīgā līdzgaitniece tiem, kuru rīcība ir nonākusi pretrunās ar likumdošanu, un tādēļ viņi tikuši sodīti. Taču, kad saņēmu Zagrebas Studiju vizītes programmu, sapratu, ka tur dosimies nevis uz probācijas dienestu vai cietumu, bet gan uz ārpusģimenes aprūpes centriem.Tomēr arī tas izklausījās saistoši, jo man ir arī audžuģimenes pieredze gan kā māsai ģimēnē, kurā vecāki, pēc manas pilngadības, paņēma audzināšanā vairākus audžubērnus, ar kuriem joprojām dažkārt uzturu kontaktu. Bet jo īpaši tāpēc, ka mēs ar vīru vienmēr esam bijuši tādi, kas visam saka “jā”. Kad mūsu vecākajam dēlam bija 3 gadi un apmēram tikpat ilgi bijām jau darbojušies biedrībā Radi Vidi Pats īstenojot dažādus sociālās iekļaušanas projektus, mēs izdomājām iziet Audžuvecāku kursus. Iepriekš bijām saskārušies ar vairākiem jauniešiem, kas dzīvoja toreizējā Liepājas bērnunamā, un kaut kā mūs aizķēra tā doma, ka nav jau pašiem jāražo tik daudz bērnu, ja bērni jau pasaulē ir un viņiem nav māju un ģimeņu.

Mēģinājumi toreiz bija vairāki  –  pirmie  divi bija neveiksmīgi. Kad pie mums nokļuva audžudēls, kurš ar mums sagaidīja savu pilngadību, izstudēja, strādā profesijā un veido pats savu dzīvi, tad gan tas bija tā vērts. No audžuģimeņu būšanas atteicāmies pēc tam, kad piedzima mūsu jaunākais dēls. Kaut kā likās, ka nedz fiziski, nedz garīgi vairāk mums vietas nav un ir jācenšas dzīvot un darīt to labāko ar to, kas mums jau ir. 

Studiju vizītes laikā Horvātijā apmeklējām divus sociālos centrus un  tikāmies ar  Sociālā darba studiju pasniedzēju Zagrebas universitātē. Pirmkārt, mēs viesojāmies Zagorjes Sabiedrisko pakalpojumu centrā, kas atrodas ārpus galvaspilsētas, lauku teritorijā. Mūs uzņēma un iepazīstināja ar šīs iestādes darbu, kā arī ar to bērnu un jauniešu vajadzībām, kuri izmanto iestādes pakalpojumus, un ar iestādē strādājošajiem speciālistiem. Bija interesanti klausīties, kā desmit gadu laikā valsts bērnunams transformējies par sociālo pakalpojumu centru, kurš sniedz gan dienas centra pakalpojumus bērniem un jauniešiem, gan organizē dzīvošanu atsevišķās mājās, kurās uzturās līdz 8 bērniem vai jauniešiem. Īpašs uzsvars tiek likts tieši uz bērniem ar uzvedības traucējumiem un galvenais mērķis, protams, ir, lai bērns varētu atgriezties savā ģimenē, ja tas ir iespējams. Gadījumos, kad tas tomēr nav iespējams, jaunietis tiek atbalstīts līdz brīdim, kad viņš kļūst patstāvīgs un var uzsākt pats savu dzīvi.

Pēc līdzīga principa darbojas arī otrā apmeklētā vieta Antuna Gustava Matoša vārdā sauktais Bērnu centrs kādā no Zagrebas pilsētas  apkaimēm. Abās vietās bija patīkami redzēt labi sakārtoto infrastruktūru, mūsdienīgu, tīru interjeru. Sakopta vide arī bērnos rada sakārtotību. Viss ir uzprišināts ar Eiropas fondu atbalstu, taču Zagrebas pilsētas sociālā pakalpojumu centra gadījumā, renovācija tika veikta tāpēc, ka 2020. gadā pilsēta piedzīvoja nopietnu zemestrīci. Tas bija pandēmijas laiks, un ar visu to apjukumu, kas pār mums valdīja, es personīgi vispār biju palaidusi garām to, ka Zagreba piedzīvojusi nopietnus bojājumus un ka daudzas ēkas un, protams, arī cilvēki Horvātijā ļoti cieta arī šā iemesla dēļ, ne tikai globālo apstākļu rezultātā. Tātad viss ir smuks, tīrs, balts, sakopts. Bērniem vismaz fiziski tiek nodrošināts viss, lai viņi varētu funkcionēt drošā vidē. Taču kopīga mums ir tā problēma, ka sabiedrība kā tāda ir ļoti pasīva, nav gatava uzņemties kolektīvu atbildību. Gluži kā Latvijā, Horvātijā tikusi organizēta milzīga, dārga informatīva kampaņavalsts mērogā ar mērķi piesaistīt jaunas audžuģimenes, taču rezultāts - 0 audžuģimeņu.

Cits interesants fakts ir tas, ka liela daļa valsts ienākumu balstās tieši tūrisma pakalpojumu nodrošināšanā un,  jo īpaši piekrastes zonā katra lieka gulta ir paredzēta tūristam. Liekus bērnus ņemt neviens nav ieinteresēts. Kā šo mainīt, kas ir tas arguments, kas cilvēkiem liek izšķirties par citu bērnu aprūpi, viennozīmīgas atbildes nav, taču šim jākļūst ir par valsts prioritāti, informācijai un atbalstam jānāk no augšas. Skaidrs ir tas, ka jebkura bērna vai jaunieša audzināšanā ģimenē valstij būtu izdevīgāka, nekā atseviķu institūciju uzturēšana, taču pagaidām prakse rāda, ka nosaukumu maiņa nemaina lietas būtību. Ļoti būtisks aspekts ir tas, ka visbiežāk ģimenes nevar parūpēties par saviem bērniem finansiālu šķēršļu dēļ. Ģimenēm atbalsta nav, taču līdzekļi tiek tērēti birokrātiskās sistēmas uzturēšanai. Par šo varētu daudz spriest, bet mani tas ir motivējis painteresēties, kas Latvijā ārpusģimenes aprūpē ir mainījies pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Tāpat mani interesē šī sadarbības projekta rezultāti un kur un kā šeit savīsies šie ieslodzījumā un ārpusģimenes aprūpē esošo jauniešu stāsti un jaunatnes darbinieku loma tajos.

 

Finansē Eiropas Savienība. Paustais viedoklis un uzskati atspoguļo tikai autora viedokli un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Mobilitātes un ES programmu aģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne piešķīrēja iestāde par tiem neuzņemas atbildību.