Kāpēc cirks cietumā?

Kad es sev jautāju: “Kāpēc cirks?”, parādās dažādas atbildes. Ar cirku nodarbojos kopš 16 gadu vecuma, un, atskatoties atpakaļ, mans ceļojums ir bijis kā Džozefa Kempbela aprakstītais varoņa ceļojums. Sākumā es atklāju instrumentus, maģiju, un pamazām parādījās arī mērķi un uzdevumi. Vēlāk es saskāros ar frustrāciju, kas ir lielākais (dzīves) ienaidnieks. Tad es satiku kopienu, kas mani atbalstīja un motivēja turpināt. Un tagad frustrācija ir draugs, ar kuru es spēju tikt galā: kad tā parādās, es zinu, ka esmu nonācis izaicinājumā, mācīšanās un izaugsmes brīdī. Šī izaugsme man ļāva dalīties ar šo aizraušanos ar bērniem, pieaugušajiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, romu nometnēs, cirka skolā, valsts skolās un arī cietumā, tā man ļāva apceļot Eiropu un Itāliju.

Es piedalījos Erasmus+ programmas finansētajā darba ēnošanas pieredzē, ko organizēja “Radi Vidi Pats”, NVO no Latvijas, kas nodarbojas ar aktīvisma, zaļās ilgtspējas, sociālās iekļaušanas un mentālās veselības tēmām. Mēs ēnojām biedrību “Demetra”, kas strādā Terni un darbojas ar performatīvās mākslas un līdzdalības teātra palīdzību. Divas reizes nedēļā mums bija iespēja vadīt radošās darbnīcas jauniešiem Terni cietumā. Es atvedu savus cirka rekvizītus - bumbiņas, diabolo, rotējošos šķīvīšus, un mēs mācījāmies žonglēšanas pamatus. Šajā laikā es uzzināju tik daudz par savām praksēm, savu darbu un saviem jautājumiem “kāpēc cirks?”, un “kāpēc cirks cietumā?”. Dalībnieku grupa bija haotiska, viņu koncentrēšanās spējas bija zem nulles. Jo kur cietumā ir atskaites punkti, kas palīdzētu apzināties sevi un būt līdzsvarā? Kā ir iespējams neapjukt, pavadot lielāko daļu laika kamerā?

Par laimi cirkam piemīt liels superspēks: tas ļauj aizmirst par pasauli, jo motivē koncentrēties uz žonglēšanu ar trim bumbiņām, diabolo mešanu vai šķīvīša griešanu. Un šajās divās stundās vienīgais izaicinājums ir mēs paši un tie rekvizīti, kas nepārtraukti krīt zemē. Jo uz planētas Zeme ir kaut kas tāds, ko sauc par gravitāciju. Bet tā ir pavisam maza neērtība. Un, kad triks izdodas, ir svētki, gandarījums redzēt kustību un priekšmetu harmoniju gaisā sev priekšā. Visi telpā svin viena dalībnieka izdošanos, un pēkšņi viņi kļūst par kopienu nevis tāpēc, ka dala aukstās sienas, bet tāpēc, ka dalās priekā par panākumiem.

Atbildi uz manu jautājumu “kāpēc cirks cietumā?” ir sniedza viens no Terni cietuma jauniešiem noslēguma diskusijā:

Man nekad nav bijusi iespēja būt bērnam. Šajā darbnīcā man bija dota tā iespēja, kuras man pietrūka. Šodien, mācoties, man bija jautri un es biju laimīgs.

Tas lika man atgriezties pie mana jautājuma “kāpēc cirks?”. Kad vadu nodarbības pieaugušajiem, vienmēr parādās tēma par bērnību, cik svarīga ir vieta, kur mācīties un izklaidēties. Ar ko gan atšķiras tie, kas atrodas cietumā, no tiem, kas atrodas ārpus tā? Ar daudz ko, protams. Bet cirks neskatās uz šīm atšķirībām, tas sniedz universālus izaicinājumus, ar kuriem var tikt galā ar motivāciju, apkārtējo cilvēku atbalstu un vieglumu. Cirks paver jaunas iespējas, izmainot dienu cilvēkam, kas strādā birojā, izmainot dienu cilvēkam cietumā, bērnam romu nometnē vai skolā. Tāpēc cirks ir transformējošs, iekļaujošs, radošs un revolucionārs.

 

Marco Marinelli, izglītotājs, cirkus pedagogs un projektu vadītājs biedrībā “Arterego APS”

Projekts "Bridges of Words” tiek finansēts ar Eiropas Komisijas programmu Erasmus Plus, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.